"Neraugoties uz to, ka visā pasaulē katru dienu tūkstošiem cilvēku cieš badu, pastāv arī otra galējība – pārtika tiek vienkārši izmesta. Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, visā pasaulē apmēram viena trešdaļa no cilvēku patēriņam domātās produkcijas iet zudībā vai tiek izmesta atkritumos. Tās apjoms gada laikā ir apmēram 1,3 miljardi tonnu saražotās pārtikas. Vienlaikus, pēc ANO datiem, 925 miljoni iedzīvotāju ikdienā cieš badu. Pārtikas izšķērdēšana ir arī naudas izšķērdēšana un kopumā nelabvēlīgi atspoguļojas uz vidi, kurā dzīvojam,” pētījuma aktualitāti atklāj promocijas darba autore T. Tokareva.

Iedzīvotāju skaitam palielinoties, pieaug bažas par pārtikas apjomu nepietiekamības riskiem. Cilvēce meklē iespējas, kā sevi pabarot, tāpēc pārtikas izšķērdēšanas jautājums kļūst arvien aktuālāks. Daudzi labi apzinās, ka, samazinot izšķērdētās pārtikas apjomus, būtu vieglāk pabarot vairāk cilvēku, kuri, iespējams, jau tagad cieš badu. Neraugoties uz to, ka pārtikas izšķērdēšanas problēma mūsdienās kļūst arvien aktuālāka, jo tai pievērš uzmanību ne tikai dažādas nevalstiskās, bet arī politiskās organizācijas, tā vēl joprojām nav plaši pētīta. Tāpēc T. Tokarevas izstrādātā promocijas darba mērķis bija izzināt pārtikas izšķērdēšanas apjomus un to ietekmējošos aspektus Latvijā caur ēšanas paradumu prizmu.

Pētījuma autore ir formulējusi ēšanas paradumu definējumu pārtikas izšķērdēšanas aspektā un izpētījusi ēšanas paradumu jēdzienu caur vairākām sociālo zinātņu prizmām, jo pārtikas izšķērdēšanas jautājums ir starpdisciplinārs un komplekss izpētes priekšmets, kas skar daudzas cilvēku dzīves darbības jomas.

Promocijas darbā ir izpētīta pārtikas izšķērdēšanas problemātika industriālajās valstīs, kā arī izvērtēts ar pārtikas nodrošinājumu saistītais normatīvais regulējums un tā ietekme uz izšķērdēšanas samazinājumu. Japāna un ASV promocijas darbā izvēlētas aktīvās politikas un pretizšķērdēšanas normatīvā regulējuma dēļ, kas fokusējas uz komerciālās pārtikas izšķērdēšanas aizliegumu, pārstrādes cilpas ieviešanu, patērētāju ēšanas paradumu maiņu attiecībā uz pārtikas atkritumu šķirošanu un pārtikas ziedošanas politiku. Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs nav izstrādāti līdzīgi normatīvie regulējumi. Tiesiskais regulējums fokusējas uz pārtikas atkritumu nenonākšanu atkritumu poligonos.

T. Tokareva ir novērtējusi pārtikas izšķērdēšanas apjomus un to ietekmējošos aspektus dažādās Latvijas mājsaimniecību grupās. Pamatojoties uz autores 2013. gadā veikto pētījumu, no visas iegādātas pārtikas Latvijā vidēji mājsaimniecības zaudē 13,3% un izšķērdē 9,39%, t. i. izšķērdē 476 eiro gadā. Latvijas mērogā gadā tiek izšķērdēts 391 miljons eiro. Savukārt 2016. gadā veiktais pētījums atklāja, ka iedzīvotāji izmet atkritumos vidēji 5,7%, bet maksimāli 22,1% no visām pārtikas grupām. Kopumā atkritumos no visas nopirktās pārtikas pa produktu grupām gadā nonāk 55,2 kg un 10,08 litru gadā pārtikas produktu 86,88 eiro vērtībā. No tiem visvairāk atkritumos nonāk dārzeņi – vidēji 9,4% jeb aptuveni 15,84 eiro gadā. Latvijas mērogā kopumā pa pārtikas grupām tiek izšķērdēts 45 tūkstoši tonnu un 8 miljoni litru jeb pārtika 71 miljona un 502 tūkstošu eiro vērtībā.

Autore secina, ka pastāv zināmas sakarības starp patērētāju dzīvesvietu un pārtikas izšķērdēšanas apjomiem – vidēji novados tiek izšķērdēts 7,5% no visas iepirktas pārtikas, novadu pilsētās 12%, bet republikas nozīmes pilsētās 9%. Būtiska nozīme ir arī pārtikas iepakojuma veidam, lai pārtika varētu ilgāk saglabāties un būt derīga patēriņam, tādējādi samazinot pārtikas izšķērdēšanu un neļaujot pārtikai priekšlaicīgi sabojāties. Taču, kā atklāj autores pētījums, tad aptaujātie Latvijas mājsaimniecību locekļi iepakojumam uzmanību pievērš mazākā mērā nekā cenai un produkta derīguma termiņam, pat ja produkta derīguma termiņš ir cieši saistīts ar iepakojuma veidu.

Pārtikas izšķērdēšanu var ietekmēt arī atkritumu šķirošana, bet 70% Latvijas mājsaimniecību locekļu atzina, ka savus atkritumus nešķiro. Eiropas Savienībā 2013. gada veiktā pētījuma dati norāda, ka kopumā 71% Eiropas Savienības iedzīvotāju nešķiro savus atkritumus nevis tāpēc, ka ir pilnīgi pret šo ideju, bet tāpēc, ka šķirotie atkritumi (it īpaši pārtikas) tik un tā nonāk kopīgā konteinerā. Latvijā atkritumus šķirotā veidā ne visur var izmest, tāpēc tas arī nemotivē cilvēkus savus atkritumus šķirot. Mājsaimniecībās, kurās nešķiro pārtikas un citus atkritumus, tiek izšķērdēts par 2% vairāk pārtikas.

Latvijas mājsaimniecībās, kurās dzīvo tikai pilngadīgie, tiek izšķērdēts vismazāk pārtikas jeb 8% no visas nopirktās pārtikas, par 3% mazāk nekā mājsaimniecībās ar nepilngadīgiem locekļiem. Tas skaidrojams ar to, ka ģimenēs ar bērniem mājsaimniecību locekļiem ir grūtāk plānot savas maltītes, jo bērni ir ļoti izvēlīgi pret ēdienu, savukārt pieaugušie labāk apzinās savas vēlmes, kā arī paši var plānot un gatavot sev maltītes.

Savukārt Latvijas mājsaimniecībās ar lielākiem ieņēmumiem tiek izšķērdēts līdz par 2,8% vairāk pārtikas. Tāpēc var prognozēt, ka, palielinoties vidējiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli, arī izšķērdētās pārtikas apjomi pieaugs. Tas nozīmē, ka pārtikas izšķērdēšanas problēma Latvijā ir jāaktualizē jau pašlaik, kamēr izšķērdēšanas apjomi nesasniedz Eiropas vidējos rādītājus.

Lai mazinātu pārtikas izšķērdēšanu, jaunā zinātniece rosina veidot iepirkumu sarakstu. "Tas veicinās Latvijas mājsaimniecību locekļus samazināt izšķērdēšanas apjomus līdz pat 5% no iegādātas pārtikas, kā arī palīdzēs patērētājiem izprast nepieciešamos pārtikas apjomus mājsaimniecībā un neveikt liekus pirkumus,” norāda jaunā zinātniece. Liela ietekme uz patērētāju uzvedību ir draugiem un tuviniekiem, un, jo pozitīvāks ir piemērs Latvijas mājsaimniecību draugu un ģimenes locekļu vidū, jo paši mājsaimniecību locekļi vairāk piedomā pie izšķērdēšanas jautājuma. Kā arī, ja atbildība par ēdināšanu ir vienas personas rokās, mazāks ir izšķērdētās pārtikas apjoms. Latvijas mājsaimniecībās, kur ēdiena pagatavošana notiek biežāk, pārtikas iegāde tiek plānota rūpīgāk un izmestās pārtikas apjomi ir mazāki. Savukārt mājsaimniecības locekļu vainas izjūta, kas rodas izšķērdējot pārtiku, liek viņiem piedomāt pie pārtikas izšķērdēšanas samazinājuma. "Pārtikas izšķērdēšana ir komplicēta problēma, tāpēc nepieciešams ieviest arī pasākumus, kas iekļauj sevī pārtikas ziedošanas atvieglošanu, kā arī pārtikas produktu marķējuma papildināšanu un pārtikas šķirošanas prakses ieviešanu,” secina T. Tokareva.